Zemes darbi man ir sirdlieta jau kopš dienas, kad kā mazs zēns pirmo reizi sajutu mīksto dārza augsni zem kailajām pēdām. Lauku ikdiena ar akas ūdens stiepšanu un turpat dārzā nomazgātiem, tūlītēji notiesātiem redīsiem ir viena no manām spilgtākajām bērnības atmiņām.
Vasara smaržoja pēc dillēm, kūtsmēsliem un dūmiem no ugunskura, uz kura vienmēr kaut kas tika gatavots. Viss bija lieliski.
Bet laiks iet. Un kaut kā nemanāmi sakņu dārzs, kas agrāk šķita prieks un lepnums, pārvērtās par pienākumu. Par nastu. Par spītīgu ieradumu, no kura, šķiet, nav izejas.
Es jums pastāstīšu, kāpēc tagad es uz sakņu dārzu skatos citādi. Varbūt kādam manas atziņas noderēs.
1. Pasaule ir mainījusies – un tā nav slikta lieta
Kā bija agrāk, padomju laikos? Dārzs pabaroja visu ģimeni. Veikali bija tukši, daudzi pārtikas produkti – deficīts. Gandrīz visu audzējām paši. Tagad ir pavisam savādāk, nopērkams viss, ko sirds kāro. Šis ir viens no iemesliem, kāpēc pats vairs neaudzēju dārzeņus – parasti iegādājos tos zemnieku tirdziņos, bet dažkārt arī lielveikalā. Kvalitāte laba, cenas pievilcīgas. Ja cilvēks 60+ pārtrauc nodarboties ar dārzeņu audzēšanu, tas nenozīmē, ka viņš ir slinks, bet gan spēj dzīvot līdzi laikam.
2.Zemes darbi nesaudzē muguru
Iedomājies – karsta jūlija diena, saule tik augstu, ka pat ēnas nav. Un tu, saliecies, jau trīs stundas ravē starp dobēm augošās nezāles, kuru saknes gluži kā āķi pieķērušies zemei. Tu svīsti, smagi elpo, mugura smeldz. Daudzi vecāka gadagājuma dārzeņu audzētāji saka, ka pēc dienu ilgas rušināšanās sakņu dārzā vairākas dienas tik tikko spējot piecelties no gultas.
Kāds varbūt teiks, ka ravēšana ir laba fizkultūra. Bet, atvainojiet, fizkultūra ir tad, kad tu kusties tik daudz, cik nepieciešams ķermeņa labā. Bet, kad tu pēdējiem spēkiem, tupus rāpus, līkņā pa sakņu dārza vagām, tas jau ir verdzisks darbs.
3. Ietaupījums nav tāds, kā šķiet
Dažreiz man jautā: Bet kā ar taupīšanu? Pašaudzēti gurķi taču ir lētāki. Jā, rodas kārdinājums paskaitīt: sēklas maksāja aptuveni 1 eiro, bet izauga gurķi vairāk nekā 10 eiro vērtībā. Šķietama peļņa. Bet, ja padomā… Rēķinām: autodegviela nokļūšanai uz vasarnīcu, mēslojums, seguma materiāls, spaiņi, grābekļi, kaitēkļu apkarošanas līdzekļi, jauna lejkanna, jo vecā saplaisājusi, cimdi, kas katru sezonu tiek izlietoti veseliem iepakojumiem, ūdens, ja aka ir izžuvusi… un darbs, darbs, darbs.
Un ja pieskaita naudu, kas izdota par līdzekļiem pret smeldzošu muguru? Vai tēriņus jauniem dārza zābakiem, jo vecajiem pagājušajā gadā nokrita zoles? Reiz apsēdos un aprēķināju izdevumus – sanāca vēl vairāk, nekā ja es pirktu svaigus dārzeņus no zemniekiem, kas tos audzē nevis sev, bet pārdošanai. Un, pats interesantākais – arī viņu tomāti smaržo svaigi, bet bez nepatīkamām sajūtām muguras lejasdaļā.
4. Raizes un nogurums
Ir arī otra dārza puse, par kuru daudzi cilvēki klusē. Iekšējs saspringums. Viss šķiet labi – tas auga, ziedēja, nesa prieku. Un pēkšņi: salnas maijā. Vai krusa jūlijā. Vai kāda vabole augustā noēd kāpostus līdz saknēm. Cik daudz bēdu esmu redzējis mazdārziņu īpašnieku vidū, kad viņi zaudē visu dārzeņu ražu. Iekšējs aizvainojums, izmisums. Bet patiesībā cilvēks pats sevi iedzinis šajā cerību slazdā. Un sirds nav no dzelzs. Pēc 60 gadiem liekas raizes vairs nav vajadzīgas.
5. Sakņu dārzs ved uz vientulību
Godīgi sakot: sakņu dārzs ir viltīga lieta arī tāpēc, ka tas prasmīgi maskē cilvēka vientulību. Kad cilvēks ir viens, viņš dodas turp, uz dobēm. It kā nav laika skumt – vajag ravēt, stādīt, laistīt. Bet patiesībā tā bieži vien ir bēgšana no dzīves. To zinu no savas pieredzes. Pēc šķiršanās no sievas kādu laiku dzīvoju vasarnīcā kā vientuļnieks. Līkņāju pa dobēm, būvēju siltumnīcas, darbojos ar pupiņām un sīpoliem. Un nodomāju – esmu malacis, veicu noderīgus darbus.
Bet kādu vakaru sapratu: es nedzīvoju, es slēpjos. Bet īstā dzīve nenotiek dobēs, bet gan tur, kur ir sarunas, kur viens otram lūkojas acīs, kur pie galda var baudīt tēju un klusumu kopā ar jauku cilvēku, nevis odu dūkoņas pavadībā.
6. Nevar visu dzīvi veltīt tikai konservēšanai
Sakiet man godīgi: cik burciņu ievārījuma vai gurķu mēs ziemā apēdam? Un cik paliek plauktos, aizmirsti, līdz pavasarim? Krājumu sagatavošana ir laba lieta, bet, kad tā kļūst par pašmērķi, cilvēks it kā ieliek sevi būrī. Kaimiņiene reiz atzina, ka savārot katru gadu tik daudz ievārījuma, ka nevarot apēst, tāpēc pārpalikumi jāizmet atkritumos.
Jums vajadzētu atbrīvoties no šī ieraduma. Un nebaidieties palikt bez konservu krājumiem ziemai, jo pazīstami mazdārziņu īpašnieki vienmēr atnesīs jums nepieciešamo daudzumu. Jo viņiem šo burciņu būs vairāk nekā pietiekami.
7. Dzīvi var piepildīt citādi
Es neaicinu visus nekavējoties pamest savas dārza dobes un atteikties no dārzeņu audzēšanas. Katrs izlemj pats. Bet es teikšu godīgi: sakņu dārzs nav vienīgais prieka avots. Sasniedzot 60 gadu vecumu, īpaši skaidri saproti, ka dzīvi var piepildīt arī citādi. Apciemojiet kaimiņus laukos, pavadiet laiku dabā – pie upes vai mežā, nodarbojieties ar radošām lietām, ceļojiet, kaut vai aizbrauciet uz kaimiņu ciematu vai tuvāko pilsētu, tiekaties ar mīļajiem.
Kāda mana draudzene 68 gadu vecumā pārdeva savu vasarnīcu. Par iegūtajiem līdzekļiem sieviete samaksāja par sanatoriju un nopirka sev gada abonementus uz peldbaseinu un muzeju. Bet izrādās, ka ir arī cita dzīve. Un es uzskatu, ka viņa rīkojās pareizi.
Dārgie lasītāji, bet kādas ir jūsu domas par to, ka pēc 60 gadu sasniegšanas būtu jāatsakās no rušināšanās mazdārziņā? Laipni aicināti pastāstīt komentāros! Ja raksts jums šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
